Zane Nuts grāmata Es izgludināju viņa kreklu

Ieva ir vienkārša, jauna sieviete, kurai dzīve rit pēc viņas pašas noteikumiem. Gana agri viņa ir izvēlējusies tādas dzīves vērtības, kuras sniedz mieru, harmoniju un saticību. Ja neskaita neveiksmīgo romantisko dzīves pusi, visādi citādi Ieva ir laimīga. Tomēr viss mainīsies, kad viņa negaidīti sastaps vīrieti, kurš sagriezīs viņas dzīvi kājām gaisā. Vīrieti, kura vērtības un principi ir diametrāli pretēji. Viņas dzīvē ieplūdīs jaunas, intensīvas sajūtas, kurās būs jāmācās nepazaudēt sevi.Īsais dāmu romāns"Es izgludināju viņa kreklus"Ieva ir vienkārša, jauna sieviete, kurai dzīve rit pēc viņas pašas noteikumiem. Gana agri viņa ir izvēlējusies tādas dzīves vērtības, kuras sniedz mieru, harmoniju un saticību. Ja neskaita neveiksmīgo romantisko dzīves pusi, visādi citādi Ieva ir laimīga. Tomēr viss mainīsies, kad viņa negaidīti sastaps vīrieti, kurš sagriezīs viņas dzīvi kājām gaisā. Vīrieti, kura vērtības un principi ir diametrāli pretēji. Viņas dzīvē ieplūdīs jaunas, intensīvas sajūtas, kurās būs jāmācās nepazaudēt sevi.

Ko sagaidīt no šīs grāmatas?

Galvenais grāmatu raksturojošais vārdu salikums ir - Īsais dāmu romāns. Līdz šim, protams, grāmatu ir lasījuši arī vīrieši un nav smādējuši. Taču šāda tipa grāmatas ir pieņemts dēvēt par dāmu romāniem. Tajos ir daudz mīlestības, randiņi, šādi tādi pārpratumi. Grāmata nav bagāta ar plikumiem, tomēr sekss un bučošanās tur drusciņ ir.  Grāmata nav arī pilna ar pārsteigumiem, nu tādiem pamatīgiem, kur lasītājs skaļi ieelsojas un saka: "Es negaidīju, ka viņš būs slepkava!" Tik liela izmēra pārsteigumus grāmatā nebūs. Es drīzāk šo darbu dēvētu par mēreni pieticīgu. Tādu, kuru lasi, jūties omulīgi, pat patīkami, taču sirds aizrautībā nedreb. Ja man būtu jāiesaka, kad un kam lasīt manu grāmatu, es ieteiktu to tiem, kuri vēlas mierīgi pavadīt vakaru vai brīvdienu, lieki nesatraucoties, graužot cepumus, malkojot siltu tēju un baudot vieglu, mīlīgu romantiku. Grāmatā var atrast pa kādam mierīgam jokam, kas liks lūpas savilkt maigā smaidā, bet smiešanos līdz krampjiem nesolu. Raudulīgie lasītāji varēs arī pa prieka asarai noraust, taču tad tiešām jābūt cilvēkam, kuram patīk daudz raudāt, jo kopumā grāmatā nav nekā saldsērīga.

Grāmatas garums ir maķenīt īsāks par ierasto romānu garumu, tādējādi to ir iespējams ātri izlasīt. Grāmata īpaši piemērota tiem, kuri vēlas lasīt, tik nespēj atrast tam pietiekami daudz laika. Šajā grāmatā nav garu, tēlainu vai teiksmainu vietu un cilvēku apraksti, tā nav piesātināta ar personāžiem vai notikumiem. Tāpēc arī šo grāmatu dēvēju pat "īso dāmu romānu".

Ja vēl nav skaidrs, vai grāmata domāta Jums, lūk, te būs neliels ieskats grāmatā.

1.nodaļa

Šodien aprit nedēļa, kopš Babuļa savārgusi guļ slimnīcā, un Ieva savu brīvo laiku pavada blakus mīļajai vecmāmiņai, vērojot viņu aizvadām pēdējos mirkļus šajā saulē. Babuļa ir Ievas mīļākais cilvēks uz zemes. Atšķirībā no pārējiem Ievas ģimenes locekļiem, vecmamma, kuru bērna gados viņa sāka dēvēt par Babuļu, bija apbrīnojami gaiša, pozitīva un sirsnīga. Par spīti ciešanām, ko garās dzīves laikā Mirdza bija piedzīvojusi, viņa allaž atrada sirdī iemeslu smaidīt. Viņas optimisms bieži kaitināja pārējos ciema ļaudis, un tie pat tenkoja, ka Babuļa neesot pie pilna prāta. Taču Ieva zināja, ka vecmāmiņa ir vienīgais cilvēks, kurš šo pasauli uztver pareizi – ar vieglumu un prieku. Ievas tētis un mamma arī ir jauki cilvēki, taču viņi vienmēr atrod, par ko satraukties, reizēm šķiet, ka viņi paši sameklē problēmas. Ja saimniecībā darbi iet no rokas, tad viņi allaž atrod kādu kaimiņu, par kuru rūpēties. Taču, ja nevienam palīdzība un raizes nav vajadzīgas, tad uz pilnu klapi iet vaļā pukstēšana par politiku. Ne lieli valsts vīri zina, kā jāstrādā, ne to prot pareizi darīt vietējais pagasta vecis! Turklāt abiem vecākiem bija švaka humora izjūta, bet Ievai patika jokot un smieties.

Savukārt Babuļa mīlēja smieklu skaņu. Ieva savā plaukstā turēja vecmāmiņas krunkaino, vēso roku un atcerējās, kā Ievas bērnībā abas devās smieklu medībās. Viņas iemaldījās cilvēku pūļos un ausījās pēc smiekliem, tad centās atrast to izcelsmes avotu un izgudrot jokus, par ko priecīgie ļaudis varēja ķiķināt. Gudrojot, kas cilvēkos izraisījis smieklus, abas drostalas izsmējās līdz krampjiem vēderā. Reiz, gaidot kinoteātra mazajā uzgaidāmajā telpā, cītīgi smējās divas pusaudzes, kuras centās nobārt barga kundze, kratot pirkstu. Babuļa izteica minējumu, ka meitenes smejoties par pirkstiņa joku un zīmīgi pacēla Ievas priekšā vienu pirkstu un jautāja: - Smieklīgi? Astoņgadīgā Ieva apvaldīja smaidu, jo savādā kārtā pirksts tiešām šķita smieklīgs, un atbildēja: - Nē! Tad Babuļa pacēla divus pirkstus: - A, ja parādu divus? - viņa izaicinoši vaicāja. Ievas vēders jau sāka raustīties, bet viņa apspieda smieklus un joprojām tielējās: - Nē, nav smieklīgi! Visbeidzot vecmamma, sāka lunkani kustināt abus pirkstus, sakot: - Bet, ja tie rāpo? Ieva gārdza tā, ka vietējā miesta kino mīļi skatījās uz viņām abām kā neaudzinātām trakajām. Babuļai bija dotības savu humora izjūtu pielāgot jebkurai paaudzei. Ar bērnišķīgiem jokiem viņa mācēja allaž sasmīdināt astoņgadīgo Ievu, vēlāk ar humora pilnu sarkasmu vilkt uz zoba pusaudzi Ievu un ar sadzīvisku vieglumu uzjautrināties kopā ar pieaugušo Ievu. Babuļu neietekmēja vecuma rāmis, kādā sevi neapzināti ievieto vairums pasaules ļaužu.

Tiesa, Babuļas uzvedība tiešām reizumis izskatījās vājprātīga, jo pat krietnā vecumā viņa mēdza skriet, lēkāt, plaukšķināt, viena pati dziedāt, un reizēm viņa smējās pat bērēs. Turklāt, ja cilvēki zinātu, ka viņa mēdza pat skaļi purkšķināt, skaļos dārdienus dēvējot par pērkona ducināšanu (jo bērnībā tas Ievu smīdināja), tad pagasta ļaudis Babuļu apsmietu vēl pamatīgāk. Esot blakus vecmāmiņai, Ievai allaž bija sajūta, ka mīļā ome par dzīvi zina kaut ko tādu, kas vairums cilvēku apziņai ir slēpts. Babuļā mita apbrīnojams viedums, kas aiz pašas radītā klauna tēla nebija viegli pamanāms.

Ieva nekādi nespēja saprast: kā kāds vispār spēj mēļot par Babuļu ko ļaunu. Viņa bija labsirdīgākais cilvēks uz zemes! Taču daudzus tas kaitināja. Varbūt viņi apskauda allaž priekpilno sievieti, vai, iespējams, viņas dzīvelīgums tiem lika justies pārāk drūmiem. Kas to lai zina... Taču vienu Ieva zināja droši – viņa vēlējās līdzināties omei un iemācīties dzīvi tvert kaut ar pusi no Babuļas viegluma.

Šīs nedēļas laikā Babuļa runāja maz, lielākoties viņa gulēja morfija mierinošajās skavās. Pirmajās dienās, kad omi aizveda uz slimnīcu, Ievas sirds joņoja satraukumā, pār vaigiem ritēja asaras, un viņa izmisusi steidzās pie Babuļas, uzrunāja viņas ārstus, lai gan nevēlējās dzirdēt skaudro patiesību – vecmāmiņas mirkļi šajā pasaulē ir skaitīti, viņa godam ir nodzīvojusi līdz deviņdesmit piecu gadu vecumam, un ārsti darīšot visu, lai atvieglotu viņas fiziskās sāpes.

Ieva skuma. Pamatīgi, dziļi, izjusti bēdājās. Viņa dzīvoja sēru noskaņās, līdz kādā dienā Babuļa saspieda mazmeitas roku un ar vārgu smaidu sejā teica: – Tieši tā es vēlējos aiziet. Kārtīgi sazāļota ar morfiju, jūtoties gluži kā trakulīgs pusaudzis, kas salietojies narkotikas. Pār krunkainajām lūpām viņas vārdi ritēja lēni un vārgi, bet viņa smaidīja. Pat savā aiziešanā viņa atrada kaut ko pozitīvu: – Rūpējies, lai ārsti nežēlo man morfiju. Vēlos redzēt kaifīgus sapņus.

Ieva gan zināja, ka vecmāmiņa melo. Gluži kā vairums veco ļaužu, arī Babuļa vairākkārt bija stāstījusi, ka no šīs pasaules vēlētos aiziet miegā. Taču tipiski viņai - Babuļa spēja priecāties arī par neplānotiem likteņa pavērsieniem.

Pēdējo dienu laikā tā bija pirmā reize, kad Ieva atkal smējās. Omes joks izrāva Ievu no saldsērīgās noskaņas. Todien viņa pārstāja satraukties un bēdāties par Babuļas slimību, bet pieņēma viņas nāvi un bija gatava viņu palaist. Ieva turpināja nākt uz slimnīcu, stāstīja Babuļai ikdienas notikumus, reizēm pat uzdancoja pirkstiņdanci pa omes vēderu, kā parasti tas tika darīts Ievas bērnībā uz viņas mazā puncīša. Lai gan ar katru jaunu dienu Babuļa reaģēja arvien mazāk, Ieva vairs par to nebēdāja. Babuļa bija gatava iet, un viņa bija atstājusi aiz sevis brīnišķīgas un pasakainas atmiņas daudziem cilvēkiem, visvairāk savai mīļajai un vienīgajai mazmeitai.

Šīs nedēļas laikā Ievai juta, ka saņem tādu kā Babuļas dvēseles mantojumu – viņas neizsmeļamo prieku un dzīves sparu. Arvien skaidrāk Ieva apzinājās, ka viņu abu ciešās saites nav bijušas veltas. Babuļa bija iemācījusi mazmeitai par dzīvi tik daudz, cik citiem cilvēkiem nav lemts pašmācības ceļā apgūt visas dzīves laikā. Pēc slimnīcā pavadītas nedēļas Babuļa iemiga pavisam... Ieva apsolīja sev, ka turpinās sēt Babuļas prieku, kaut vai viņai nāksies kļūt par ciema trako veceni.

Pēc omes aiziešanas aizsaulē, palātā ienāca medmāsiņa un gados jauns dakteris, kurš apstiprināja nāves iestāšanās faktu. Ieva pagāja malā, lai atbrīvotu viņiem vietu, un vēroja abus rosāmies ap Babuļas dvēseli pametušo čaulu. Jaunais un glītais dakteris pienāca pie Ievas un, uz īsu brīdi uzlicis roku uz pleca, izteica līdzjūtību.

– Viņa aizgāja bez sāpēm, – teica ārsts. – Diemžēl mēs neko vairāk nespējām darīt, – viņš nocēla roku no sievietes pleca un padevīgi nokāra galvu. Tad sāka runāt, bieži izmantojot medicīnisku terminoloģiju.

Ieva dzirdēja ārstu runājam, taču neieklausījās viņa teiktajā. Viņas uzmanība bija pievērsta daktera izskatam. Ārstam bija tumši mati, kas sen nebija redzējuši frizieri un, šķiet, arī dušu, jo tajos bija iezadzies nevēlams spīdums. Mati bija atauguši tik gari, ka tos varēja aizglaust aiz auss, taču tiem bija dabiska tendence viļņoties. Nelielais tauku daudzums matos šobrīd bija nogludinājis lokas, taču viena nerātna šķipsna visu laiku izlīda uz pieres, liekot jaunajam dakterim vairākkārt to nolikt atkal vietā.

Ārsta acis bija sagurušas un šķita, ka viņš krietnu laiku nav gulējis. Jaunais vīrietis nedaudz atgādināja kāda Holivudas seriāla aktieri, Ieva gan nespēja atcerēties - kuru. Tikai no Holivudas aktieriem raksturīgās koptās ārienes nebija ne miņas. Viņš bija nobružāts un drūms, uzrunāja Ievu ar tādu smagumu, it kā atzītu sakāvi kaujā. Ārsta balsī bija jūtams jaunībai neiederīgs cinisms.

Ieva atcerējās reizes, kad gaitenī, malkojot kafiju un vērojot cilvēkus, tumšmatainais dakteris allaž augsti paceltu galvu steidzīgiem soļiem slāja pa slimnīcas gaiteni. Viņa soļi bija saspringti un ātri, galva pacelta iespējami augstu, skatiens apzināti izvairīgs. Viņa rīcība pārāk neatšķīrās no citiem ārstiem, šāda uzvedība bija raksturīga ikvienam baltā uzsvārcī tērptajam. Toreiz ārstu steidzīgo tempu un debesīs uzslieto zodu Ieva tulkoja kā iedomības pazīmi, taču tagad iedomājās par to, cik ārstiem varētu būt smagi runāt ar cerību pārņemtajiem tuviniekiem un nemitīgi izskaidrot viņiem drūmas vēstis. Vieglāk bija uzlikt steigas un iedomības masku.

Pēc līdzjūtības izteikšanas, ārsts uzkavējās pie Ievas, taču izvairījās skatīties Ievai acīs. Šķiet, dakteriem tiek mācīts, ka nedrīkst nepieklājīgi pamest tuviniekus, vismaz tā nodomāja Ieva, jo redzēja, ka jaunais vīrietis alkst doties prom.

– Paldies! – Ieva ātri noteica. Lai gan viņa nebija ieklausījusies ārsta teiktajā, viņa cerēja, ka šis vārds būs pietiekama atļauja viņam skriet prom. Mazmeita nesēroja par Babuļas aiziešanu, tāpēc nebija vajadzības mocīt jauno, nogurušo dakteri.

Ieva piegāja pie Babuļas, noglāstīja viņas auksto vaigu un atvadījās. Viņa zināja, ka Ome mūžīgi dzīvos viņas sirdī un šodien Babuļa atstāja tikai savu ķermeni, kuram bija beidzies lietošanas termiņš. Tad Ieva izgāja no palātas, lai iegādātos kafiju un to iemalkotu uz nu jau ierastā gaiteņa soliņa. Šīs nedēļas laikā viņa bija pieradusi pie slimnīcas telpām un vēl nebija gatava doties mājup. Kopš slimnīcas pārbūves, šajā, ar dezinfekcijas līdzekļu smaku pildītajā, ēkā bija pat patīkami uzkavēties. Plašās, gaišās telpas atgādināja seriālus par ārstiem. Ja gaitenī parādītos ar rugājiem noaudzis vīrietis sporta apavos un spieķi pie rokas, viņa noticētu, ka tas ir Dr. House.

Lēnām dzerot melnu kafiju, Ieva sajuta nepārvaramu vēlmi likt Babuļas palātā sastaptajam ārstam pasmaidīt, noņemt no jaunā cilvēka daļu smaguma. Viņa apzinājās, ka tas nav iespējams, turklāt, ko un kā viņai vajadzētu darīt? Taču par godu Babuļas piemiņai viņa nedrīkstēja ignorēt šo sajūtu, bija jāimprovizē. Galu galā nupat viņa bija sev solījusi sēt prieku.

- Pie velna, ko par mani padomās! - Ieva nodomāja un piecēlās no sola, lai uzmeklētu izskatīgo ārstu.

Ieva izstaigāja visus gaiteņus, bet dakteris nebija manāms. Jaunās idejas pārņemta, viņa pavaicāja gaitenī sastaptai medmāsai, kur varētu viņu meklēt, taču māsiņa nezināja, vien paskaidroja, ka ārstam drīz beigsies maiņa. Skraidot pa gaiteņiem, sākotnējais entuziasms lēnām noplaka, turklāt viņa atcerējās, ka vajadzētu paziņot arī mammai par Babuļas nāvi, tāpēc Ieva izvēlējās doties mājup pa kāpnēm, neizmantojot liftu, kurā parasti drūzmējās cilvēki. Kāpņu telpā viņa varēs netraucēti sazvanīt māmiņu. Ieva neraizējās par zvanu un omes miršanas fakta paziņošanu. Mamma bija citādāka nekā Ome un Ieva. Racionāla, loģiska būtne, kura apzinājās, ka vecmamma ir veca, un savā veidā jau sen bija pieņēmusi Babuļas aiziešanu. Mamma pat neņemtu ļaunā, ja Ieva šo vēsti paziņotu īsziņā. Taču šī ideja nešķita pieņemama Ievai pašai.

Ieva lēnām kāpa lejup pa kāpnēm un priekā klusi sasita plaukstas, ieraudzījusi ilgi meklēto personu. Viņa iebāza mobilo telefonu kabatā un nolēma atlikt zvanīšanu, lai uzrunātu ārstu un censtos pateikt ko uzmundrinošu. Ideju, ko teikt nebija, bet gan īstajā laikā ome atsūtīs pareizos vārdus. Šāda paļaušanās uz nezināmo pat Ievai bija kas jauns, lai gan bieži bija pieredzējusi, kā vecmāmiņa vispirms dara, nevis domā, un parasti viss sanāca gludi. Sajūta bija patīkama un jocīga. Patīkama kņudoņa modās vēderā, bet tas Ievu neatturēja. Viņa bija apņēmusies iepriecināt šo vīrieti, lai tur vai kas!

Tumšmatainais dakteris stāvēja, atspiedies pret sienu un iegrimis domās. Izskatījās, ka viņš atpūtina acis un uz mirkli cenšas atgūt spēkus. Dzirdot soļus trepju telpā, ārsts izslējās un, cerēdams, ka nav pieķerts atpūtas brīdī, sāka kustēties augšup pa trepēm. Ieva pavērsa skatienu uz debesīm un pateicās Babuļai, jo, lai gan nebija ticīgs cilvēks, viņai bija sajūta, ka šo tikšanos ir noorganizējusi mīļā vecmāmiņa.

– Atvainojiet, es vēlējos... – Ieva uzrunāja ārstu, kurš vēlējās turpināt uzņemto kursu, bet, pieklājības mudināts, negribīgi apstājās. Ārsts pavirši ieskatījās Ievas acīs, atpazinis sievieti, viņš to pārtrauca pusvārdā.

Apturētais vīrietis sāka bērt vārdus kā pupas, atstāstot Babuļas slimības vēsturi un paskaidrojot, kādēļ nevarēja veikt operāciju. Ieva bija patīkami pārsteigta, ka viņš atminējās tikai uz mirkli sastapto sievieti. Viņš taču dienā sastop neskaitāmi daudz cilvēku. Jau otro reizi Ieva neklausījās ārsta vārdos, tā vietā apbrīnoja viņa atmiņu un ievēroja zilus riņķus zem vīrieša dzidri zilajām acīm.

Apņēmīgā sieviete no jauna centās uzrunāt vīrieti, bet nesekmīgi. Viņš tikai runāja un runāja, un katrs vārds bija smaguma un noguruma pildīts. Nebija iespējams iespraukties straujajā vārdu birumā. Ievu ārsta sacītais neinteresēja, viņa taču zināja, ka Babuļa bija veca un nodzīvojusi laimīgu mūžu. Sieviete tikai vēlējās pateikt ārstam paldies par darbu, izteikt kādu labu vārdu, censties viņu uzmundrināt, taču netika pie šādas iespējas.

Vēlreiz nesekmīgi viņa centās notvert ārsta skatienu, lai varētu pārtraukt viņa vāvuļošanu. Ikreiz, kad viņu skatieni sastapās, neradās pat niecīgākā pauze starp vārdiem, lai Ieva varētu iespraukties monologā. Katrs šī nogurušā cilvēka izrunātais teikums apliecināja, ka nav tādu vārdu uz pasaules, kurus pasakot, Ievai izdotos viņu iepriecināt vai noņemt smagumu no viņa pleciem. Tāpēc, paklausot intuīcijai, viņa bez atļaujas piegāja ārstam nepiedienīgi tuvu klāt un cieši apskāva. No pārsteiguma apstulbis, viņš pat nepretojās.

– Viss kārtībā, – Ieva iesāka. – Paldies jums! – viņa iečukstēja ārstam ausī un atlaida skavas, atlieca galvu atpakaļ un ieskatījās viņa apmulsušajās, bet skaistajās, zilajās acīs. Beidzot viņš klusēja, lai gan tieši tagad bija brīdis, kad bilst kādu vārdu vai frāzi. Ieva maigi pasmaidīja un cerēja pretī saņemt ārsta smaidu, kaut vai tādu, kas veidots vien aiz pieklājības. Taču viņš nesmaidīja, viņš ieskatījās Ievas acīs tik dziļi, kā vēl nebija darījis. Šis skatiens nebija paviršs, drīzāk elektrizējošs un caururbjošs. Ievas ķermeni pārņēma vieglas trīsas un pamatīgs pārsteigums. Tad ārsts lēnām pieliecās tuvāk Ievai galvu tā, ka uz lūpām bija jūtama viņa elpa, kas smaržoja pēc kafijas un Tik Tak. Turpinot cieši lūkoties jaunās sievietes acīs, ārsts maigi noskūpstīja Ievu.

Tas bija mazs, liegs skūpsts. Varētu teikt, ka viņš tikai uz mirkli piekļāva savas lūpas. Dakteris pat neaizvēra acis. Pirmajā brīdī Ievai šķita, ka viņš pats ir pārsteigts par savu rīcību. Katrā ziņā viņa bija. Ja nesekotu turpmākais, šī mazā bučiņa būtu vien jokains pārpratums. Tomēr tas tā nebija. Ārsts paskatījās uz Ievu un, sievietes acīs guvis meklēto apstiprinājumu, noskūpstīja Ievu daudz kaislīgāk. Sev par pārsteigumu Ieva ļāvās mirkļa kaislei. Viņa pilnībā atdevās nepazīstamajam, svešajam, skumjajam vīrietim un izbaudīja aizraujošo skūpstu.