Zane Nuts grāmata Zosāda

Īsais dāmu romāns"Zosāda"

Bēgot no laulības problēmām un dzīves smacējošās vienmuļības, Gunta cer atrast patvērumu Itālijas Alpu kalnu klusumā, taču tā vietā iepazīst vēl neapjaustu kaisli un emocijas, kas strauji maina viņas personību un uztveri. Viņa negaidīti sastop vīrieti, kas kļūst par viņas jaunās dzīves pavadoni, taču, vai Gunta spēs no šī piedzīvojuma izsoļot ar nesalauztu sirdi, tas iepriekš nav paredzams. 

Ko sagaidīt no šīs grāmatas?

Šis nav erotisks romāns, taču plikumi tajā ir, pat itin daudz, tomēr pārāk daudz nerātnu piedzīvojumu te neatrast.

Romāns ir gana kaislīgs un juteklisks, tajā ir parādīts, cik ātri un nemanāmi kaislē var pazaudēt ierasto sevi. Bet ne vienmēr aizmaldīties prom no pieņemtā ir slikti, reizēm tas paver citus apvāršņus, ļaujot uz savu dzīvi palūkoties jaunā gaismā. Pamatu pamatā par jaunajiem apvāršņiem arī ir šis romāns. 

Tajā ir atrodami šādi tādi pārpratumi, domstarpības un strīdi, bet būsit vīlušies, ja meklēsit kādu ļauno tēlu, kas vērpj intrigas vai tamlīdzīgi. Tādu tur nav. Bet nu gan šķiet, ka sāku atklāt par daudz. 

Te būs grāmatas pirmā nodaļa, varbūt tās izlasīšana palīdzēs izlemt, vai šī lasāmviela domāta Jums.

1.nodaļa

Pēc tikšanās ar Ivo Gunta jau bija gandrīz noticējusi, ka šis beidzot būs pagrieziena punkts viņas dzīvē – iespēja izrauties no juceklīgajām sajūtām un Alpu kalnu klusumā sakārtot domas. Ja tā patiesi bija, tad šis dzīves pagrieziens bija izvēlējies gaužām nepiemērotus laikapstākļus. Caur autobusa logu Gunta vēroja, kā pieņemas spēkā lietavas, un no domas vien par atrašanos šādā lietū viņas ķermeni pārņēma drebuļi. Ērtais transportlīdzeklis apstājās vientuļa, augstu kalnu grēdu ieskauta ceļa malā. Kad laipnais autobusa vadītājs lauzītā angļu valodā uzrunāja Guntu, lai pavēstītu par ierašanos galapunktā, viņa nespēja izkustēties no siltās vietas, jo nu jau lietavas bija kļuvušas par ūdenskritumu, kas gāzās no debesīm, un viņai mugurā bija vien plāna vasaras kleitiņa, kas iederētos Romas ielās, taču bija pats nepiemērotākais apģērbs šeit, Itālijas ziemeļos, vientuļā Alpu kalnu pakājē. Tomēr Gunta saņēmās. Viņa vairs nevēlējās būt gļēvule, kura dzīvo šo smacējošo, vienmuļo dzīvi. Viņai jāizdara kaut kas neierasts, un šī iespēja vienai padzīvot kalnos, meditēt, pastaigāties un pārdomāt dzīvi bija vitāli nepieciešama.

Autobusa vadītājs informēja Guntu, ka vēl atlicis mērot kilometru līdz viņas meklētajam namiņam, un ierosināja braukt atpakaļ uz Romu, tomēr Gunta saņēmās un atrada sevī spēku sākt kustēties, viņa vairs nevēlējās pārdomāt. Pēc izkāpšanas no autobusa Gunta pat neatskatījās, kā tas aizbrauc. Cik ātri spēdama, dzīves pārmaiņu tīkotāja steidzās norādītajā virzienā, velkot sev līdzi smago koferi uz riteņiem, kas bija piekrauts ar pārtikas krājumiem, lai varētu vismaz nedēļu pavadīt kalnos.

Sākumā, intensīvi fantazējot par idillisko kalnu mājiņu, viņai izdevās nekrist panikā par spēcīgo un saldējošo lietu. Viņa spēra soli pēc soļa, ķermeni arvien vairāk pārņemot stindzinošam aukstumam. Pirksti, kas turēja somas rokturi, sāka sāpēt, un katra lietus lāse dūra kā asa adata.

«Es nometīšu šo sasodīto kleitu, ietīšos siltā segā un sēdēšu pie silta kamīna!» Lai izturētu atlikušo ceļa gabalu, Gunta centās domāt sildošas domas. Taču, aukstumam saldējot, ātri vien piezagās drūmi čuksti: «Kā tu iekursi uguni, muļķe? Tu pat nejūti savas rokas!» Domu diskusijas pavadīta, viņa nosoļoja vēl dažus simtus metru.

Taču pietika uz mirkli uzvarēt drūmajām domām, lai Gunta – kā allaž – izplūstu asarās un zaudētu spēku. Ja vien viņa tālumā neieraudzītu Ivo solīto pasaku namiņu, viņa sabruktu uz ceļa un padotos salam. Raudātu un ļautu saldējošajam lietum iznīcināt viņas ķermeni un garu. Tieši tik vāja viņa jutās – nespējīga pārvarēt nieka kilometru sliktos laikapstākļos. Vāja kā vienmēr, gatava padoties katrai vēja brāzmai, kā celofāna maisiņš plīvot pa dzīvi, kur vien vējš nes.

– Saņemies, mīkstā šļauka, saņemies! – viņa sev teica, cerēdama, ka dusmas vilks uz priekšu. Tās līdzēja spert dažus apņēmīgus soļus, taču uzņemtais temps strauji ruka. Skarbie vārdi deva kājām spēku, un tās stūma viņu uz priekšu, taču arī dusmas nebija gana jaudīgas, lai neļautu Guntas trauslajai būtībai pārņemt ķermeni. Kājas atkal kļuva smagas, ķermenis drebēja, sāpēja, un viņa teju spēja paelpot. Tad viņa uzrunāja sevi ierastajā pinkšķošajā manierē: – Lūdzu, vēl tikai nedaudz! Lūdzu! – un spēra pa vienam solim uz priekšu, dusmīga, nobijusies un izmisusi. Lai kādas būtu bijušas domas, tobrīd viņai bija svarīgi nepadoties un, par spīti sāpēm un aukstumam, turpināt kustēties uz priekšu.

Gunta beidzot sasniedza māju un sev par pārsteigumu pat nebija pametusi smago somu uz ceļa. Ja vien nebūtu šī aukstā lietus, viņa ļautos gavilēm un sevi apsveiktu. Viņa ieraudzīja sešstūra formas akmeni, par kuru stāstīja Ivo, un pacēla to, lai paņemtu atslēgu. Taču tās tur nebija. Viss prieks par paveikto ceļu izgaisa, panika atgriezās, un viņai patiesi šķita, ka šeit nomirs. Autobuss tuvākajā laikā te vairs nebrauks, un citu māju apkārtnē nebija.

Panika, dusmas, izmisums – jau kopš brīža, kad viņa atstāja ērto autobusu, šīs emocijas ārdījās viņas ķermenī, līdz beidzot izlauzās brīvībā kā skaļš bļāviens. Gunta kliedza, drīzāk ķērca, cik vien spēka, un šķita, ka emocijas lēnām norimst. Katra izkliegtā skaņa nedaudz atbrīvoja. Guntas ķermenī, kas no aukstuma un noguruma cieta tam svešas fiziskās sāpes, uz mirkli ieplūda siltums. Viņa pavērās uz akmeni, zem kura bija jābūt atslēgai, un apņēmās ar to izsist caurumu logā, lai iekarotu sev iespēju iekļūt mājā. Taču brīdī, kad viņa paņēma rokā akmeni un jau atvēzējās, nama durvis atvērās.

Viņas acu priekšā stāvēja vīrietis ar ļenganu dzimumlocekli. Lietus sitās viņai sejā, un lāses ritēja gar acīm, bet viņa skaidri redzēja, ka vīrietis ir pilnīgi kails. Viņa vēroja viņa spalvainos augšstilbus, izteiktos iegurņa kaulus un mierpilno dzimumorgānu. Tikai nepiedienīgu mirkli vēlāk Gunta pievērsa skatienu cilvēka sejai.

Gunta pazina šo vīrieti. Tiesa, viņas atmiņās viņš bija pusaudzis. Šobrīd Gunta lūkojās uz gara auguma vīrieti ar tumšām krūšu spalvām, kas veidoja tumšu taku lejup uz nabu un izpletās plašā laukā pār kunga iegurni. Gunta atkal lūkojās uz paziņas mantību.

Apjukušās sievietes ķermeni klāja zosāda, lūpas neturējās kopā un drebēja tik spēcīgi, ka viņa nespēja sakarīgi izteikt nevienu zilbi.

– Nāc ātri iekšā! – Klāvs pagāja malā no durvju ailas, atbrīvojot ceļu Guntai, un pats, ignorēdams salto lietu, izgāja pēc smagā čemodāna un ievilka to iekštelpās.

Viņa paklausīja un iesteidzās mājā, kur kamīns bija sasildījis gaisu, taču tas nebija pietiekami, lai nomāktu viņas ķermeni pārņēmušo aukstumu. Slapjā kleita saldēja. Apjukusi, nosalusi un izmirkusi viņa stāvēja nelielās mājas pustukšajā istabā un ļāva ūdenim tecēt lejup, veidojot zem kājām pamatīgu peļķi. «Tas tak ir Klāvs! Tas patiešām ir Klāvs!» viņa paskatījās uz pazīstamo vīrieti, kura sejā nebija ne miņas no mulsuma, vien šķietamas dusmas par negaidīto viešņu.

– Tev jānovelk slapjās drēbes, – Klāvs uzrunāja Guntu un sāka čemodānā meklēt kādu sausu apģērba gabalu, taču tas bija velti. Gan pārtika, gan nedaudzās drēbes bija pilnībā izmirkušas. Praktiski visi maizes izstrādājumi bija iznīcināti, tādējādi krietni samazinot Guntas plānotās izdzīvošanas rezerves.

– Tur ir vannasistaba. – Viņš norādīja uz vecām koka durvīm. – Ej, izģērbies un noslaukies, es sameklēšu tev kaut ko sausu, ko uzvilkt. – Klāva valoda bija strupa, tajā nebija pieklājības, patikas vai līdzjūtības. – Un ūdeni vari netecināt, mājā nav siltā ūdens!

Gunta iesteidzās vannasistabā un trīcēdama centās atbrīvoties no miesai pielipušās kleitas. Pārsalušie pirksti sāpēja, neklausīja, un viņa nespēja satvert rāvējslēdzēju. No izmisuma viņa juta, ka pār vaigiem atkal sāk ritēt asaras. «Idiote, kāpēc man vajadzēja šurp braukt!» viņa bāra sevi un turpināja censties tikt ārā no sasodītās kleitas.

Bez fiziskā diskomforta Gunta juta arī pieaugošu kaunu. Skolasbiedriem vienmēr piemita mistiska maģija likt justies neērti. Vienmēr, kad nejauši gadās sastapt kādu paziņu no skolas, gribas iztaisnot muguru taisnāk, uzlikt viltotu smaidu un īsajās sarunās iekļaut maksimāli daudz sevis slavinošu faktu. Tas cilvēkiem ir asinīs – lai kā gribētos, bērnībā sastaptie cilvēki mulsina vairāk nekā tie, kuri iepazīti pieaugušā vecumā. Šobrīd Guntai nekādi nebija iespējams ne iztaisnot muguru, ne uzlikt viltotu smaidu. Viņa pat nebija spējīga saviem spēkiem attaisīt šo nožēlojamo kleitu, kura draudēja viņu drīzumā nosaldēt līdz nāvei.

Bez klauvēšanas vai brīdināšanas vannasistabā ienāca Klāvs. Viņš aplūkoja izmisušo sievieti. Gunta priecājās, ka lietus dēļ nav redzamas viņas asaras. Viņa nebija Klāvu satikusi piecpadsmit gadu un nevēlējās rādīt, cik nožēlojama ir. Ja nespēja parādīt spēku, tad vismaz varēja pacensties noslēpt vājumu.

Ne vārda nebildis, Klāvs atvēra kleitas rāvējslēdzēju un atbrīvoja zosādas klāto ķermeni no saldējošā apģērba gabala. Pēkšņi Gunta palika pilnīgi neapbruņota. Viņa stāvēja melnā, nesaskaņotā apakšveļā – elegantā mežģīņu krūšturī un praktiskās, milzīgās kokvilnas apakšbiksēs. Caurspīdīgais mežģīņu krūšturis neslēpa viņas aukstumā izspiedušos krūšu galus, bet lielās, ērtās kokvilnas apenes saldēja sēžamvietu. Instinktīvi viņa piesedza krūtis, bet Klāvs pat neatkāpās, lai ļautu viņai pabeigt iesākto vienai. Stāvēdams Guntai aiz muguras, viņš attaisīja krūšturi.

Negaidīti Gunta juta ķermenī ieplūstam satraukuma radītu siltumu. Viņas āda bija klāta ar zosādu, zobi klabēja, bet Klāva klātbūtne radīja uzbudinājumu, kas plūda caur viņu, ļaujot nosalušajā ķermenī sajust katru satraukti plūstošo asins lāsi.

Klāvs paņēma dvieli un uzlika viņai uz pleciem. Tikai tad Gunta ļāva savām rokām atbrīvot saķertās krūtis un novilka mitro krūšturi. Klāvs joprojām neatkāpās. Viņa nespēja paskatīties uz vīrieti, gandrīz vai baidījās ieraudzīt viņa kailo ķermeni blakus savējam, taču šīs bailes bija drīzāk mulsuma un kauna pilnas, nevis briesmu raisītas.

Trīsdesmit vienu gadu veca, pārsalusi un nogurusi, bet šī kopš pusaudžu gadiem nesatiktā vīrieša dēļ viņa jutās kā piecpadsmitgadīga meitene, kura alkst zaudēt nevainību. Viņa taču bija radusi redzēt kailu vīrieti, galu galā viņa bija precējusies, tomēr šis dabiskais kailums viņu mulsināja.

Dabiskais kailums… Jā, tieši tas viņu mulsināja – šis vīrietis, kurš viens pats mājās staigāja kā no mātes miesām nācis, kura dzimumloceklis bija mierpilns un kuru nesatrauca radusies situācija. Gunta bija radusi būt kaila un redzēt tādu savu vīru tikai mirkļos, kad viņi ļāvās mīlas priekiem. Savā prātā viņa ātri aizdomājās, cik reti viņa ir redzējusi vīra draudziņu miera stājā. Viņš allaž bija stingrs un gatavs.

Klāvs notupās, un Gunta juta viņa pirkstus aizķeram biksīšu maliņu. Viņas prāts pieslēdzās realitātei – viņa pavērsa skatienu pāri plecam un redzēja Klāvu, kas pilnīgi ikdienišķi atbrīvo viņu no šī intīmā apģērba gabala. Viņa neprotestēja, savā ziņā pat baudīja Klāva pieskārienu un ļāva sevi atkailināt. Uz mirkli Klāva skatiens apstājās, viņš lēnām vēroja nosalušās sievietes ādu, mierpilni laižot skatienu augšup gar viņas ķermeni, no apakšstilba līdz augšstilbam, tad pāri gurnam, un, tikai ieraugot dvieļa malu, kas sedza viņas ķermeņa augšdaļu, viņš paskatījās Guntai acīs. Skatienu nenovērsdams, viņš paņēma zemē esošo T kreklu un iztaisnojās. Tad pasniedza kreklu Guntai.

– Šis ir vienīgais, ko varu tev iedot. Ja vēlies, varu atdot arī savus džinsus, taču šķiet, ka mans kailums tevi mulsinās.

Gunta tikai tagad ievēroja, ka Klāvam kājās ir džinsi, kas karājas uz viņa iegurņa kaula, un no bikšu malas draiski lien ārā kaunuma apmatojums. Klāvs izgāja no vannasistabas.

Joprojām trīcēdama, Gunta uzvilka iedoto T kreklu, kas tikai nedaudz sniedzās pāri pēcpusei, un uz dušas aizkara stangas pakāra kleitu un apakšveļu. Joprojām pārsalusi, Gunta saņēmās iziet no vannasistabas un cerēja, ka kamīns beidzot viņu sasildīs.

Istaba bija krietni siltāka par vannasistabu. Kailie stilbi uzreiz sajuta silto gaisu. Viņa priecājās, ka Klāvs nav ieslēdzis apgaismojumu, jo pustumsa ļāva paslēpt kailumu. Klāvs piebīdīja istabas vidū esošo mīksto klubkrēslu tuvāk kamīnam un aicināja Guntu apsēsties, atnesa segu un informēja, ka drīz būs uzsilis ūdens tējai.

Klāva izturēšanās bija pieklājīga, taču tajā nebija jūtama viesmīlība, draudzīgums vai jelkāda siltuma atblāzma. Katrs viņa vārds Guntai šķita īsts, nepieciešams un spēcīgs, bija sajūta – ja viņš izteiktu jebkādu pavēli, viņa paklausītu kā labi trenēts zaldāts. Aukstums joprojām saldēja, kamīns, sega un tēja sniedza niecīgu atdevi. Trīcēja lūpas, un viņa pat nespēja padzerties.

Klāvs mirkli vēroja, kā negaidītā viešņa mokās ar silto dzērienu, tad piesoļoja viņai klāt un atņēma tikko atnesto tēju. Gunta izmurmulēja atvainošanās vārdus. Aiz nevarības viņai atkal sāka līt asaras, un tagad tās nebija iespējams tik viegli noslēpt. Pēc brīža viņa pamanīja, ka Klāvs velk nost bikses, vienīgo apģērba gabalu, kas viņu sargāja no pilnīga kailuma, un asaras strauji aprima.

– Piecelies! – viņš teica.

Gunta nedomājot noņēma segu un ātrāk, nekā būtu pieņemams, izkāpa no krēsla. Klāvs novilka viņai kreklu. Viņš šķita skarbs, taču katrs viņa pieskāriens bija maigs, un Gunta brīnījās, ka šādos apstākļos to pat izbauda. Tas lika viņai justies slimai, sabojātai, bet viņa bija bezspēcīga šo sajūtu priekšā.

Apstākļus vēl mulsinošākus darīja Klāva emociju trūkums, nebija jūtams pat neliels satraukums, iekāre vai uzbudinājums. Pilnīgi kails, Klāvs apsēdās krēslā un aicināja sievieti pie sevis. Guntai vajadzēja protestēt, taču viņa nespēja, viņa akli klausīja vīrieša lūgumam un piekļāva viņam savu kailo ķermeni. Kā mazs kaķēns viņa ierāpās bijušā klasesbiedra klēpī, pieglaudās viņa torsam un pievilka klāt kājas. Viņš uzsedza abiem segu, un tikai tagad Gunta sajuta, ka ķermenī beidzot ieplūst siltums, tikai viņa nesaprata, vai to sniedz Klāva ķermenis vai viņa klātbūtne.

Telpā nebija mūzikas, nebija televizora, nebija pat gaismas. Tikai uguns sprakšķēšana kamīnā atgādināja par dzīvību. Tā viņi sēdēja, pilnībā sakļāvuši kailos ķermeņus, un Gunta juta aizplūstam aukstuma radīto uztraukumu un ieplūstam sevī siltu kaisli.

Viņa atcerējās Klāvu jaunībā – šo izskatīgo, noslēpumaino jaunekli, kuru visi apbrīnoja un vienlaikus baidījās no viņa, lai gan skaļi neviens to neatzina, it īpaši Gatis. Gatis vēlējās ar savdabīgo puisi draudzēties, taču ar Klāvu bija grūti uzturēt siltas attiecības. Viņš uzturējās ar viņiem vienā barā, reizēm sarkastiski pajokoja, reizēm dzēra, reizēm maigojās ar meitenēm, bet viņš nekad nebija tā īsti piederīgs pie Guntas draugu loka. Pamatskolas pēdējā klasē viņš sāka biežāk čupoties ar Ivo, visvairāk apsmieto puisi skolā. Puisi, kas neslēpa savu homoseksualitāti pat tad, kad cieta gan emocionālus, gan fiziskus uzbrukumus no citiem bērniem, un allaž palika tāds, kāds bija.

Par Ivo un Klāvu sāka baumot, taču Klāvam neviens neuzdrošinājās publiski uzbrukt. Pēc devītās klases izlaiduma abi jaunie draugi aizbrauca mācīties uz Rīgu, un turpmāk gadījās dzirdēt tikai par viņu sasniegumiem. Spriežot pēc Ivo Instagram konta, šķita, ka viņš pazīst visas iespējamās slavenības, piedalās visās jautrākajās ballītēs un nepārtraukti ceļo. Par Klāvu nebija zināms nekas, pat viņa bildes internetā bija retums, vien nostāsti par viņa mākslas darbu slavu reizēm atceļoja līdz vecajiem klasesbiedriem. Taču Guntas un Gata dzīve bija pilnīgs pretstats bohēmai, un māksla viņus neinteresēja, tāpēc Gunta Klāvu atcerējās arvien retāk. Turklāt šīm atmiņām nebija nozīmes, viņas jūtas pret Klāvu bija tādas pašas kā vairumam skolas meiteņu – reizēm šķita, ka pilnīgi visas alkst pēc viņa.

– Šķiet, tu beidzot būsi sasildījusies, – Klāvs pārtrauca Guntas gremdēšanos atmiņās.

– Jā, paldies! – Šoreiz viņas balss neraustījās, un, uztvērusi Klāva mājienu, viņa sāka rāpties ārā no klēpja. Guntas kustības bija neveiklas, tomēr lēnām viņai izdevās atraut savu ķermeni no Klāva. Nostājusies uz kājām, viņa iztaisnojās, ietinās segā un ļāva Klāvam piecelties, taču sirdī ilgojās, kaut vīrietis viņu noskūpstītu. Viņa vēlējās sajust Klāva alkas un jutās gandrīz pazemota, to vietā redzot viņa vienaldzīgo attieksmi. Sevi mierinot, viņa atcerējās baumas par klasesbiedru iespējamām attiecībām – varbūt tiešām Klāvs ir gejs. Šīs domas ļāva kaut nedaudz atgūt pašcieņu.

– Tev ir skaists ķermenis! – Klāvs noteica, velkot kājās džinsus.

Instinktīvi Gunta savilka ap sevi ciešāk segu, lai gan kompliments viņu sajūsmināja, pat vairāk, nekā vajadzētu. Viņa smaidot pateicās. Vēlēdamās izkliedēt neveiklības mākoni, Gunta uzsāka praktisku sarunu:

– Paliek tumšs, kur var ieslēgt gaismu?

– Šeit nav elektrības, – Klāvs atbildēja.

– Lietavu dēļ? – Gunta jautāja, nespēdama iedomāties sevi mājā bez elektrības. Kur viņa uzlādēs telefonu? Kā viņa vakarā palasīs? Kā viņa bez elektrības spēs noslēpties no Klāva šajā tik mazajā miteklī?

– Es liku elektrību atslēgt, – redzot Guntas sejā neizpratni, Klāvs paskaidroja. – Man nepatīk traucēkļi, kad strādāju.

Taču viņa skaidrojums viešņu tikai vēl vairāk samulsināja, jo viņa pati bija viens liels, sasodīts traucēklis. Tomēr pēc tam, kad Klāvs vannasistabā bija ievērojis Guntas zosādas klāto ķermeni, viņš izjuta pat prieku par šo traucēkli. Zosāda viņam radīja iedvesmu, tik sen nejustu iedvesmu. Pēdējā laikā viņš klāja krāsu uz audekla ar tikpat ikdienišķu sajūtu, it kā slaucītu putekļus no plaukta – nebija satraukuma, kad roka strādā un viņš nezina, ko katrs nākamais otas triepiens radīs. Beidzot viņš sajuta pirkstos vēlmi turēt otu un attēlot sajūtas, kuras radās, lūkojoties uz Guntas ādu.

Lai mazinātu sievietes saspringumu, viņš piedāvāja ieturēt vakariņas, ko bija sarūpējis pirms viņas ierašanās. Klāvam nepatika bezjēdzīgas sarunas, taču vajadzēja mazināt Guntas spriedzi, citādi viņa izvedīs Klāvu no pacietības.

– Kādēļ nolēmi braukt uz šo māju nekurienes vidū? – Klāvs jautāja, cik draudzīgi vien spēja.

– Romā satiku Ivo, izkratīju viņam sirdi. Vai atceries? Ivo vienmēr ir pratis likt cilvēkiem pilnībā atkailināties, – Gunta sāka stāstīt un juta, kā mazinās gaisā virmojošā spriedze.

– Arī Ivo lika tev izģērbties? – Klāvs pajokoja, taču Gunta viņam veltīja tikai neveiklu smaidu un kārtējo reizi sakārtoja segu ap pleciem. Lai gan pirms sēšanās pie galda viņa uzvilka arī T kreklu, viņa turēja segu ap savu ķermeni kā drošības sienu.

– Ne tā kā tu. Viņš lika man atkailināties emocionāli, un pēc manas čīkstēšanas, ka vēlos sakārtot domas, viņš izstāstīja par šo namiņu. Tiesa, viņš neteica, ka te kāds varētu būt. – Cenzdamās attaisnot savu ierašanos, viņa turpināja skaidrot: – Gluži pretēji, viņš stāstīja, ka kādam viņa draugam šī būdiņa piederot un viņš vien retu reizi te mēdzot iegriezties un ļaujot Ivo būdiņu izmantot, kad vien vēlas. Ideja par idillisku namiņu Alpu kalnu pakājē tobrīd šķita tieši tas, kas vajadzīgs, un tā es tagad esmu šeit un no kauna vai lienu zemē. – Izsakot pēdējo teikumu, kas bija kā atzīšanās, Gunta atlaida daļu no viņā mājojošās spriedzes, palika tikai jocīgā iekāre, kas pat tagad, kad abi bija… gandrīz apģērbti, neatkāpās.

– Tā ir sagadījies, ka šī tieši ir viena no tām retajām reizēm, kad šeit uzturos. Kad braucu šurp, es vienmēr sazinos ar elektroenerģijas piegādātāju, lai atslēdz elektrību. Plānoju šeit būt vēl divas dienas, tad braukšu atpakaļ uz Londonu. Diemžēl elektrību varēšu atjaunot tikai pēc atgriešanās civilizācijā, ja vien tev telefonam nav pietiekami enerģijas, lai es varētu uzrakstīt iesniegumu.

Gunta zināja, ka, pat ja telefons būs izdzīvojis pēc izmirkšanas, tas būs jau nomiris enerģijas bada nāvē. Taču tam nebija nozīmes, viņai bija jātiek prom no šejienes, cik vien ātri iespējams.

– Tev nav manis dēļ tas jādara. Es nedomāju tevi traucēt, rīt došos atpakaļ uz Romu.

– Tev tas neizdosies. Rīt ir svētdiena, un autobuss šeit brauc tikai pirmdien. Es otrdien plānoju pazust, tādēļ nav vajadzības skriet prom, vari te palikt un darīt to, ko biji ieplānojusi.

Klāva teiktais bija loģisks, taču Gunta tik un tā juta vēlmi nozust. Tas, ko viņa bija iztēlojusies par idilli, galīgi tāds nebija. Tiesa, namiņš bija skaists, tajā bija solītais kamīns. Lai gan mēbeļu bija maz, tajā bija ērts klubkrēsls, kurā viņa bija iztēlojusies sevi iegrimušu grāmatās, kas te nosedza gandrīz visas sienas. Mazā virtuvīte, kas drīzāk bija vienkārši neliela telpa, kur ātri pagatavot ēdienu, bija tieši tāda, kā viņai stāstīja Ivo. Taču nemieru radīja cita telpa – vienīgā guļamistaba ar vienīgo gultu tajā. Nelielu mierinājumu sniedza doma, ka Klāvs, iespējams, ir gejs, taču tas nemazināja mulsumu par kailumu. Guntu satrauktu pat gulēšana kailai blakus savai labākajai draudzenei. Viņa nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kas spēj mierīgi klīst pa māju pliki. Tas taču nav higiēniski!

Abi senie paziņas lēnām pabeidza vakariņas, un ar katru apēsto kumosu un pārmīto vārdu pamazām šķīda Guntas satraukums.

– Vai esi paēdusi? – Klāvs piecēlās, lai novāktu traukus.

Gunta pamāja ar galvu un ar acīm pavadīja Klāvu uz virtuvi, bet tad atkal pavērsa skatienu uz guļamistabas atvērtajām durvīm. Kad viņa atskārta, ka jau ilgi aizdomājusies blenž uz guļamistabu, Gunta novērsa skatienu un pamanīja, ka uz viņu no virtuves durvju ailas lūkojas Klāvs.

– Vai esi nedaudz nomierinājusies? – viņš jautāja, un Gunta apstiprinoši pamāja. – Tādā gadījumā vai varu lūgt tevi atkal izģērbties?